Vita Zariņa, «Bilance» redaktore
Par visiem tik aktuālo tēmu – Latvijas nodokļu sistēmas sabalansētību un tās ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi un katru no mums, žurnāla Bilance redaktore Dr.oec. VITA ZARIŅA aicināja uz sarunu Swedbank galveno ekonomistu Dr.oec. MĀRTIŅU KAZĀKU.
Vai nodokļu slogs Latvijā ir sabalansēts un veicina ekonomikas izaugsmi?
Nodokļu sistēma Latvijā nav sabalansēta un nenodrošina sabalansētu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Viens no pamatojumiem un uzskatāms piemērs tam bija nekustamo īpašumu bums. Šī joma bija gandrīz pilnībā palikusi ārpus nodokļu regulācijas – mājoklis ar nodokli aplikts netika, arī peļņas nodokli par darījumiem nekustamo īpašumu tirgū maksāja tikai retais. Izmaksas īpašuma turēšanai nebija lielas, katrā ziņā daudz mazākas nekā citos biznesa sektoros, bet peļņa lielāka. Līdz ar to nauda aizgāja jomā, kur ieguldījumi pelna vairāk – nekustamajos īpašumos, tādējādi izveidojot nekustamā īpašuma bumu.
Runājot par sabalansētu nodokļu slogu, ir svarīgi izvērtēt divus aspektus. Pirmkārt, kādas aktivitātes tiek un kādas netiek apliktas ar nodokli. Piemēram, ar algotu darbu saistītie ienākumi tiek aplikti ar nodokli, kamēr turīgiem cilvēkiem raksturīgie dividenžu ienākumi un ienākumi no depozītiem aplikti netiek. Līdz ar to cilvēkiem ar zemiem ienākumiem nodokļu slogs uz ienākumiem ir būtiski lielāks nekā cilvēkiem ar augstiem ienākumiem. Tas vienkārši nav taisnīgi. Otrkārt, kā esošā nodokļu sistēma ietekmē ārējo konkurētspēju. Piemēram, kopējais ar darba algu saistītais darba ņēmēja un devēja nodokļu slogs (jeb t.s. labour tax wedge), kas iekļauj iedzīvotāju ienākuma un sociālo nodokli, saskaņā ar ESAO datiem par 2007. gadu Latvijā bija 41,2% pret vidēji 37,1% ES25 valstīs. Tas nozīmē, ka Latvijā uzņēmējiem nodokļu slogs darbaspēkam ir relatīvi lielāks.
Kāds ir Latvijas nodokļu sloga salīdzinājums ar ES vidējiem rādītājiem?
Nodokļu slogu mēra ar iekasēto nodokļu attiecību pret IKP. Saskaņā ar Eurostat datiem 2007. gadā (jaunāki dati starptautiskā salīdzinājumā nav pieejami; izmaiņas nodokļu sistēmā pēdējo pāris gadu laikā nav bijušas tik būtiskas, lai mainītu galvenos secinājumus) Latvijā nodokļos tika iekasēti 30,5% no IKP, kamēr ES25 tas bija 39,9%. Mums ir piektais zemākais nodokļu slogs ES valstīs. Varētu šķist, ka nodokļi nemaz tik augsti nav un tos varētu paaugstināt, lai valstij būtu naudas, ko tērēt sociālām vajadzībām. Diemžēl dzīvē tas nav tik vienkārši.
Mums nodokļu sloga sadalījums ir atšķirīgs no lielākās daļas ES veco dalībvalstu, bet samērā līdzīgs citām jaunajām dalībvalstīm. Proti, turpat puse no visiem nodokļu ieņēmumiem pamatoti uz ienākumiem no darba, tātad sociālais nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Līdzīgi ir arī ar patēriņu (lielākais uzsvars uz akcīzes nodokli, PVN), kas dod aptuveni 40% no visiem nodokļu ieņēmumiem. Bet ļoti maz tiek aplikts kapitāls, piemēram, ienākumi no akciju pārdošanas, depozītiem. Šis sektors ekonomikā nav adekvāti aplikts ar nodokļiem, bet tieši tajā piedalās vidējais un turīgais iedzīvotāju slānis ar saviem ienākumiem. Mūsu nodokļu sistēma vairāk pamatota uz iedzīvotājiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem.
Kas būtu jādara, lai uzlabotu nodokļu sistēmu?
Pirmkārt, jāizlīdzina nodokļu slogs, lai par līdzīgiem ienākumiem vai aktivitātēm būtu jāmaksā samērojami nodokļi. Otrkārt, jāpārdala nodokļu slogs no algu ienākumiem uz patēriņu un kapitālu. Ļoti būtisks ir reģionālais faktors. Ja mēs kādu nodokli palielināsim strauji, bet mūsu kaimiņi to nedarīs, tad šo biznesu būtiski iedragāsim vai pat zaudēsim. Labs piemērs ir PVN paaugstināšana šī gada sākumā, ko mēs izdarījām pirmie. Lietuva un Igaunija nodokļa izmaiņas pieņēma vēlāk, līdz ar to bija nopietnas problēmas mūsu uzņēmējiem pierobežas zonā. Tas parāda, ka šādus jautājumus nevaram risināt vieni paši – tas jārisina reģiona līmenī.
Svarīgs ir jautājums, vai gribam palielināt nodokļu slogu kā tādu vai vienkārši to izlīdzināt. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā straujš un visaptverošs nodokļu palielinājums nav labākais risinājums. Diemžēl budžeta situācija ir tāda, kāda tā ir, un atsevišķu nodokļu palielinājums, piemēram, nekustamā īpašuma nodoklis mājoklim, tomēr ir jāievieš. Galu galā deficītu varam atļauties tikai tāpēc, ka ārvalstu aizdevēji uz zināmiem nosacījumiem – tai skaitā atsevišķu nodokļu paaugstināšanu – šo naudu valstij aizdod. Ja iespējas aizņemties nebūtu, tad 2010. gadā izdevumu samazinājumam vajadzētu būt nevis pašlaik minētajiem 400 miljoniem latu, bet gan turpat trīsreiz vairāk.
Budžeta vadīšanas pamatā ir divi mainīgie, viens no tiem ir saistīts ar izdevumiem – ja varam izdevumus samazināt, tad nodokļi nav tik daudz jāpaaugstina, bet tas ir jautājums par politisko gribu to darīt. Otrs ir jautājums, vai gribam un cik daudz gribam palielināt nodokļu slogu. Galvenais jautājums nodokļu ieņēmumos ir motivācija. Kā redzam pašlaik, nodokļu slogs pret IKP ir tik zems ne tikai tāpēc, ka mums atsevišķu nodokļu vispār nav, bet tāpēc, ka mums ir ļoti grūti nodokļus iekasēt, ir iespēja no tiem izvairīties. Vistiešāk tas attiecas uz iedzīvotāju ienākumu nodokli. Tādu nodokli kā iedzīvotāju ienākumu nodoklis administrēt ir ļoti grūti, to ir viegli noslēpt, līdz ar to likmi var pacelt, kādu gribam, bet garantijas, ka izdosies uzlabot ieņēmumus, nav.
Ja runājam par nodokļu palielināšanu, tad jāskatās, kā varam tos administrēt un kāpēc tos nemaksā. Līdzīgi kā vecajās ES dalībvalstīs, vajadzētu likt lielāku uzsvaru uz nodokļiem, kurus ir vieglāk administrēt. Piemēram, aplikt ar nodokli ienākumus no depozītiem. Diemžēl tas dos negatīvu sitienu banku sistēmā, mazināsies iedzīvotāju vēlme uzkrāt naudas līdzekļus, bet šādus ienākumus nu nekādi nevar noslēpt. Līdzīgi ar PVN – to noslēpt ir krietni grūtāk nekā darba algu.
Ja tiks pieņemts lēmums, ka ar 1. janvāri tiek ieviests progresīvais iedzīvotāju ienākumu nodoklis, jāšaubās, vai būs nozīmīgs fiskālais efekts budžeta ieņēmumu pusē. Ja arī būs, tas noteikti mazāks, nekā plānots.
Kāds ir jūsu viedoklis par progresīvo nodokli?
Ko gribam panākt, ieviešot progresīvo ienākumu nodokli? Varētu būt divas atbildes: ienākumu palielinājums un ar nodokli aplikt arī turīgo iedzīvotāju ienākumus. Progresīvais nodoklis noteiktu ienestu vairāk naudas, ja mēs spētu izkontrolēt šo cilvēku ienākumus, bet, kā vēsture rāda, to tomēr nespējam. Vai progresīvais nodoklis ir vienīgais veids, kā tikt pie turīgu cilvēku naudas? Pieredze rāda, ka turīgie izdomās veidus, kā šo naudu deklarēt citādi. Tāpēc svarīgāk noskaidrot, kur viņi šo naudu liek, un tie ir finanšu aktīvi, patēriņš un nekustamais īpašums. Manuprāt, tas arī būtu veids, kā iekasēt papildu ieņēmumus.
Bet, atgriežoties pie progresīvā nodokļa, kādiem vajadzētu būs sliekšņiem? Latvijā apmēram piektā daļa iedzīvotāju (deklarē) saņem 180 – 200 latu, kas ir ļoti maza daļa un liecina par slēptiem ienākumiem. Apmēram septiņi procenti iedzīvotāju saņem vairāk nekā 1000 latu. Ja parādīsies papildu likme, tad arī legālie ienākumi, visticamāk, samazināsies, jo izdoma, kā slēpt ienākumus, ir vienkārši apbrīnojama. Ja šo radošo potenciālu, adekvāti mainot nodokļu politiku, varētu novirzīt produktīvākā gultnē, Latvijā recesija ātri vien beigtos...
Jūsuprāt, cik dziļa ir ekonomikas bedre?
Pasaulē vēl joprojām saglabājas mērena skepse par izaugsmi. Vienīgais, par ko visi eksperti ir vienisprātis, ir tas, ka izaugsme būs krietni lēnāka nekā pirms krīzes. Lai gan dažās jomās pasaulē jau var runāt par stabilizāciju un izaugsmi, nenoteiktība saglabājas, un pastāv neliels risks sāpīgam atkritienam. Ja pasaulē kopumā būs ekonomikas atkritiens jeb t.s. W efekts, tas noteikti skars arī Latviju, padziļinot un paildzinot recesiju.
Latvijā par izaugsmi runāt ir par agru, mēs pašlaik varam runāt tikai par krituma stabilizāciju. Par to liecina arī pēdējo trīs četru mēnešu nodokļu ieņēmumi, kas saglabājas samērā stabilā līmenī. Kopš pavasara iezīmējusies jauna tendence. Proti, pērnā gada beigās un šī gada sākumā strauji samazinājās gan iekšzemes pieprasījums, gan eksports, bet kopš pavasara strauji mazinājušies iekšzemes pieprasījuma krituma tempi, kamēr eksports ir stabilizējies un atsevišķās jomās (piemēram, kokrūpniecībā) pat pieaug. Ekonomika gan vēl turpinās samazināties un apjomu ziņā zemāko punktu, visticamāk, sasniegs tikai 2010. gada vidū. Pēc tam eksporta pieauguma tempi pārsniegs arvien lēnākus iekšzemes pieprasījuma samazinājuma tempus un ceturkšņu griezumā redzēsim jau pozitīvu izaugsmi. Gada griezumā plusi parādīsies tikai 2011. gadā.
Latvijā ekonomikas recesija ir jau turpat divus gadus, un daudzas korekcijas un strukturālās pārmaiņas jau ir notikušas. Piemēram, valsts pārvalde šogad izskatās krietni citāda. Diemžēl strukturālās pārmaiņas ir pārāk lēnas, nekoordinētas un slikti komunicētas, kas mazina to efektivitāti. Bieži vien esam redzējuši valdības nespēju ilgstoši strādāt, virzoties uz kopīgu mērķi, jo mērķis vispār nav definēts. Īpaši skaidri tas redzams brīžos, kad tiek diskutēts par valsts budžeta veidošanu.
Strauja ekonomikas atgūšanās iespējama tikai tad, ja sabiedrība kopā ar valdību virzās uz vienu mērķi. Diemžēl izskatās, ka Latvijā tādas situācijas vēl kādu brīdi nebūs. Līdz ar to izaugsme būs lēna, ekonomika kaut kā „muļļāsies pa bedri”, kādam ik pa brīdi nevajadzīgi parokot to dziļāku, zaudēsim arī daļu no resursiem (emigrācija), kas nepieciešami, lai ekonomika atgūtos.
Nodokļu sistēma nav vienīgais, kas varē stabilizēt ekonomiku, bet tas noteikti ir ļoti būtisks faktors. Pašlaik valstij ir ļoti maz naudas, lai stimulētu ekonomiku. Savukārt uzņēmēji aktīvi nepiedalās ekonomikas stimulēšanā, jo valda neskaidrība par spēles noteikumiem. Piemēram, īpašuma nodoklis – nav saprotams, kas īsti notiks. Nodokļu sistēmas sakārtošanā ir svarīgi, lai uzņēmēji varētu rēķināties ar tās stabilitāti un par prognozētajām izmaiņām jau laikus zinātu. Līdz ar ekonomikas nesakārtotību aktīvu vērtība kļūst arvien zemāka, arī darba algas samazinās. Jo ātrāk būs skaidrība par nodokļu politiku, jo labāk tas ietekmēs valsts ekonomiku.
Kāds ir jūsu viedoklis par nodokļu maksātāju motivāciju? EM rīkotajā konferencē dzirdējām prezidenta V.Zatlera teikto: kamēr valdība netiks galā ar birokrātiju, uzņēmēji nodokļus nemaksās.
Motivācija veidojas no tā, kā valsts naudu tērē. Ja to izšķērdē, tad nevar gaidīt motivētu nodokļu maksātāju. Tomēr ir jāatceras, ka, nemaksājot nodokļus, nav tiesības neko prasīt no valsts… ne izglītību, ne medicīnisko palīdzību, ne drošību uz ielām. Mēs nevaram uzmest lūpu kā mazs bērns un teikt: ja nauda netiek tērēta tā, kā es to gribu, tad nemaksāšu nodokļus vispār. Nodokļi ir jāmaksā, un to izlietošana ir jāvirza caur politisko procesu. Svarīgs jautājums nodokļu maksātāju motivācijas paaugstināšanā būtu nodrošināt iespēju izsekot, kur un kā nodokļu ieņēmumi tiek tērēti.
Kādas būtu budžeta deficīta aizpildīšanas iespējas?
Samazinot izdevumus un/vai palielinot ieņēmumus. Abas ir savstarpēji ļoti cieši saistītas daļas. Runājot par ieņēmumu daļu, jāteic, ka pēdējos gados atsevišķās jomās nodokļi tiešām ir bijuši par mazu. Tas vispirms attiecas uz nekustamā īpašuma nodokli mājoklim un kapitāla pieauguma nodokļiem. Attiecībā uz iespējamo PVN paaugstināšanu un progresīvā IIN ieviešanu – manuprāt, pašlaik tā nebūtu laba doma, jo liels potenciāls slēpjas jau pašlaik esošo nodokļu administrēšanas uzlabošanā. Ja nu visi striķi trūkst un ir vēl jāpalielina nodokļu slogs, tad, manuprāt, PVN palielināšana nebūtu tik slikta izvēle kā progresīvā IIN ieviešanu. Būtiskākais arguments ir tas, ka PVN palielināšana nediskriminē pašmāju ražotājus un nemazina konkurētspēju. Ir dzirdēts viedoklis, ka jāpalielina sociālais nodoklis. Pašlaik uzņēmumiem ir problēmas ar konkurētspēju, bet, palielinot sociālos nodokļus, uzņēmumi tiek dzīti ēnu ekonomikā, jo palielinās izmaksas, kā rezultātā uzņēmums nevar pārdot preces, nevar maksāt algas. Tas skaidri liecina par to, ka sociālā nodokļa palielinājums būtu ļoti nepareiza rīcība.
Lai valsts ģenerētu ienākumus, jāatbrīvo augsne uzņēmējdarbībai. Šobrīd valsts ir radījusi dažādus birokrātiskus ierobežojumus, un uzņēmēji izvēlas citas valstis, jo tur ir vieglāk strādāt. Dažos gadījumos valsts birokrātijas dēļ uzņēmēji spiesti darboties ēnu ekonomikā.
Liela problēma pašlaik ir nespēja noteikt ticamus mērķus, rīcības plānus un tos īstenot. Latvija ir viena no bagātākajām pasaules ekonomikām – jā, mēs esam viena no nabadzīgākajām ES valstīm, bet ES ir bagātākais reģions pasaulē. Tomēr perspektīva būt par nabadzīgāko valsti starp bagātākajām arī nav īpaši vilinoša, ko apliecina saasinājusies emigrācija. Valdībai ir jāspēj dot pozitīvs stimuls ekonomikas attīstībai, tai skaitā ar nodokļu politikas palīdzību, ja mēs negribam piedzīvot ilgstošu stagnāciju… Man šķiet, ka Portugāles piemērs neveikt strukturālas reformas un turpat jau 10 gadus stagnēt savā attīstībā dzīves līmeņa ziņā, nespējot pakāpties virs 70% no ES vidējā, nav sekošanas vērts.
