Strādā viens

Laikrakstu virsraksti kliedzoši ziņo par klimatisko katastrofu un politiskām krīzēm, žilbina šausmīgu faktu liecinošas fotogrāfijas un tiek biedēts ar dažādiem postiem. Bet vai iespējams radīt izbrīnu mūsdienu lasītājā, kurš pieradis „ieēst” krīzi brokastīs, katastrofu pusdienās un defoltu vakariņās? Viņš iedzers krīzi ar stipru kafiju, katastrofu atšķaidīs ar kaut ko stiprāku, bet sarunā pie galda ar draugiem pilnīgi iznīcinās defoltu. Tā arī turpinās ceļu peldot pa savas dzīves laimes viļniem.
Tomēr šāda peldēšana nebūs ilgstoša, tā var beigties uzduroties uz zemūdens akmeņiem, par vienu no tiem var uzskatīt sensāciju izraisošo amerikāņu dokumentālo filmu „Laika gars” . Iznīcinot pēdējās cerības par cilvēces mierīgo līdzāspastāvēšanu, šī filma pilnīgi kliedē mietpilsoņa tradicionālo ticību labajam Dievam un „labsirdīgajam valdniekam”. Tā norauj „rožainās brilles” tiem, kuri līdz šim uzskatīja, ka valdības rūpējas par mieru un savu pilsoņu labklājību, bet bankas eksistē, lai palīdzētu cilvēkiem.
Ar nesaudzīgu atklātību filmā „Laika gars” tiek parādīts, kā mūsdienu pasaules valdītāji, apsēsti ar iedzīvošanās kāri, iemanto līdz šim nebijušu varu uz planētas, vairs nepiesedzot savus nodomus ar cēliem mērķiem. Pie tam paši spēcīgākie no viņiem, tieksmē arvien vairāk sagrābt varu un naudu, iemanto savu autoritāti ar teroristisko aktu palīdzību pret pašu iedzīvotājiem.
Pēc šīs šokējošās filmas skatītājs jūtas it kā būtu starp debesīm un zemi, bez jebkāda atbalsta punkta: izrādās, ka visa pasaule ir pret mani un nevienam nevar uzticēties. Visas patiesības, kuras man ieskaidroja līdz šim, izrādījās grandioza krāpšana. Ko tad vēlējās panākt filmas radītāji? Ja viņu mērķis bija satraukt cilvēkus, tad varētu teikt, ka zināmā mērā viņiem tas ir izdevies.
Filma „Laika gars” nevēršas pie ANO, GreenPeace vai vēl kādām organizācijām. Tā vēršas pie jebkura pasaules pilsoņa demonstrējot, cik katrs no mums ir atbildīgs par pasaules nākotni un savu likteni.
Pasauli posta ne paši baņķieri – viņi ir tikai vispārējās attīstības procesa katalizatori. Un tas arī ir laika garā. Mums liekas, ka viņi atņem naudu un varu manipulējot ar mūsu dzīvi. Tomēr patiesībā, radot mums aizvien smagākus dzīves apstākļus, viņi liek mums pretoties un līdzās tam attīstīties, pilnveidojot mūsu pasaules izzināšanas līmeni un mūs pašus. Tomēr „normāls” cilvēks nesteidzas kļūt viszinošs un visvarens.
Tieši otrādi, viņš izmanto visus veidus, lai atpirktos un nenodarbotos ar vissarežģītāko un visgrūtāko darbu – izaudzināt sevi par cilvēku.
Liekas interesants filmas „Laika gars” radītāju secinājums par cilvēku apzinātu apvienošanās nepieciešamību, jo nav sarežģīti manipulēt ar sašķeltu sabiedrību. Un, ja cilvēce neapvienosies pēc brīvas gribas, mūs apvienos identifikators – radiočips, piešķirot valdītājiem neierobežotu varu pār mums.
Filmā tiek izteikti brīnišķīgi vārdi par to, ka tikai apzināta pāreja no naida uz mīlestību var mainīt mūsu pasauli. Bet nav saprotams, kā sasniegt šo mīlestību un uz kāda pamata apvienoties. Konstruktīvai smagās informācijas par krīzi uztverei trūkst skaidrojuma, kā tieši katrs konkrēts cilvēks var pozitīvi iedarboties uz šo baismīgo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Neviena valdība un neviena reliģija pasaulē līdz šim par to nav runājušas. Konkrētu metodi izkļūšanai no izveidojušās situācijas piedāvā kabala.
Tā norāda, ka problēmas risinājums atrodams tur, kur mēs to nekad neesam meklējuši, – ikkatrā no mums. Ielūkojoties dziļāk savā apziņā liekas nav nozīmes meklēt šīs krīzes vaininiekus kaut kur nomalē. Nav svarīgi, kas viņi ir – teroristi vai valdības, baņķieri vai mēdiju magnāti. Apzinot savas vēlmes es bez grūtībām sevi iedomāšos par baņķieri, politiķi, teroristu un sapratīšu, ka nonākot viņu vietā, es visos sīkumos atkārtošu viņu rīcību. Tas nozīmē, ka par šādu „pasaules postītāju” var kļūt jebkurš.
Tādējādi domājot tikai par savu pašlabumu un nerūpējoties par sabiedrību, jebkurš cilvēks kļūst par pasaules postītāju līdzīgs vēža šūnai dzīvā organismā, kura aprij savu apdzīvoto vidi un zaudē turpmāko izdzīvošanas spēju.
Pat pieļaujot varbūtību, ka filma „Laika gars” varētu kalpot par daļu no piesegtas priekšvēlēšanu kampaņas kādam jaunam kandidātam pretendējošam uz varu, kurš atmasko iepriekšējos valdītājus, lai pēc tam ieņemtu viņu vietu, arī tad nemazinās filmas vērtība. Galvenais, kā teikts filmā: „Ir jāzin patiesība, jāmeklē patiesība un tad patiesība mūs padarīs brīvus”.
Nepieciešams pretoties veikliem manipulatoriem, kuri cenšas izmantot mūs kā marionetes. Galvenokārt neaizmirst, ka jāizvēlas ne konkrēts cilvēks, bet jauna attieksme pret pasauli, jauns dzīvesveids, kurā cilvēki kopīgi būs atbildīgi par savu dzīvi. Nedrīkst uzticēt pasauli vai valsti vienam cilvēkam. Šodien mēs visi esam atbildīgi viens par otru. Būtu pareizi pabeigt šo rakstu ar Džimija Hendriksa vārdiem, kuri izskan filmas beigās: „Kad mīlestības vara ņems virsroku pār mīlestību uz varu, pasaulē iestāsies miers”.