Emigrēt vai degradēt
Pirmdiena, 28.marts (2011) | Viktors Avotiņš
Emigrēt vai degradēt. Manuprāt, tāds šodien ir valsts politikas piedāvājums Latvijas iedzīvotājiem. Jo ir jābūt apveltītam ar ļoti spēcīgu raksturu un kādu nepārvaramu pieķeršanos, lai turētos un neizlaistos šai vietā par spīti politikai.
Es ļoti ceru, ka tiem 45%, kuri no visiem CV-Online Latvia aptaujātajiem atbildējuši, ka nekur nebrauks, šāds raksturs piemīt. Taču – arī tiem 27%, kuri atbildējuši, ka brauks, un daļai no tiem 28%, kuri vēl nav izlēmuši, ko darīt, vajadzīgs stiprs raksturs un uzņēmība. Bet tie stiprie, uzņēmīgie raksturi, ja skatīt dažādus pētījumus, kuri atklāj sabiedrību, te gājuši mazumā. Tāpēc man šķiet, ka, saglabājoties līdzšinējai politikas attieksmei pret cilvēku un sabiedrību, arī to daļa, kuri emigrēs apātijā, pudelē, bezcerībā, palielināsies. Valsts turpinās zaudēt aktīvo, kvalificēto, talantīgo, rīcībspējīgo slāni visos virzienos – gan ārā no valsts, gan pašā valstī.
Turklāt – šie zaudējumi nesastaps nekādu varas pretestību. Nebūs nekādas politikas to ceļā. Politiķiem un ekspertiem svarīgāk šķiet zelēt dilemmu – pensionāri vai valsts attīstība. Nu labi – uzlaidīs pensionārus debesīs, bet – cik ilgam laikam valstij ar to pie šādas politikas pietiks? Trim gadiem, pieciem? Kamēr valsts atkal apaugs ar jauniem kredītiem, ar jauniem burbuļiem, jaunām sociālā budžeta krīzēm? Kurš slānis tad kļūs par apgrūtinājumu, kurš slānis tad būs jaunais ielāps varas mazspējai? Vai šis ielāps būs te palikušie jaunieši, kultūras censoņi, kurlie, aklie, psihiski slimie...?
Jo – kas tā par mītisku attīstību? Saskaņā ar kādu reālu, mērķtiecīgu stratēģiju? Vai šī stratēģija paredz skaidru politiku emigrācijas pārtraukšanai? Vai tā paredz skaidru politiku ēnu ekonomikas minimizācijai, vai tā paredz te atlikušā darbaspēka efektīvu pārkvalifikāciju un to pieprasījuma nodrošinājumu darba tirgū, vai tā paredz no tiesas efektīvu pārvaldi, ražošanas kapitāla, reālās ekonomikas prevalēšanu pār spekulatīvo kapitālu? Manuprāt, tie ir pamatnosacījumi, lai cilvēki sāktu domāt, ka arī te varēs dzīvot. Tiekam mudināti izšķirties par attīstību, bet kāpēc tad vara stāv tai priekšā? Kāpēc tajā pusē, kur tā attīstība varētu būt, ir bieza migla, blefs un nav skaidri definētu mērķu? Protams, cilvēki brauc projām materiālu iemeslu dēļ. Taču, ja tiem gribētos tik vien kā sapelnīt lielu piķi, tad tie nebūtu vis lielā masā emigrējuši, bet uz kādu laiku, pāris gadiem vai ilgāk, izbraukuši no valsts. Galvenokārt cilvēki sēž uz koferiem tieši tāpēc, ka neredz attīstību. Nabadzība ir nieks, ja ir reālas iespējas tikt no tās laukā. Ja desmitiem gadu priekšā nav tikai strupceļš. Un ja ir vide, kurā cilvēks ir varai kaut ko reāli vērts. Ja šādas vides trūkst, tad materiālajiem iemesliem klāt nāk pazemojums un aizvainojums. Jaunam cilvēkam būt ilgstošam bezdarbniekam nozīmē degradāciju. Trīsdesmitgadniekam redzēt karjeras iespējas izsmeltas nozīmē degradāciju. Kārtīgam strādniekam iztikt ar haltūrām un piestrādāšanu nozīmē degradāciju. Skolotājam vai ārstam strādāt samaitātā sistēmā nozīmē degradāciju. Dzīvelīgam pensionāram eksistēt starp televizoru un gultu bez kādas sabiedriskas dzīves nozīmē degradāciju. Pagaidām nav nekādu pazīmju, ka vara grasītos mainīt spēles noteikumus attiecībās ar dažādām sociālām grupām (jauniešiem, darbaspējīgajiem, birokrātiju, jauno emigrāciju, pensionāriem...) par labu nepārprotamai attīstībai.
Mūsdienu Latvijas un sevišķi latviešu gadījumā nepiekrītu krievu sociologam Borisam Mežujevam, ka emigrācija ir cena, kura jāmaksā par krasiem lūzumiem vēsturē. Neatkarības atgūšana bija pozitīvs lūzums, kam vajadzētu darīt mūs laimīgus un iedvesmot. Kaut pastalās. Ja vien ir attiecīga politika un nācijas mērķi. Protams, arī mums katram ir pienākums pret valsti. Jautājums, vai mēs šo savu pienākumu, savu patriotisma izpratni varam īstenot unisonā ar oficiālo politiku, vai arī te pastāv pretrunas? Nav runa par mītiņu vai valsts svētku līmeni, bet nopietnākām lietām.
Es uzskatu, ka valsts politika lielā mērā vainojama pie tā, ka sabiedrība savā esībā novēršas no vērtīborientācijas, no pozitīvas mērķtiecības un iztiek ar patērnieciskumu. Vara ir laimīga, ja paaudžu saites irst gan laikā, gan telpā, gan savstarpējā komunikācijā. Paaudžu eksistences jēgai sāk trūkt vienojošā, to identifikācijas atsvešinās. Vara savā praksē neuztur vārdu nācija un pat latvieši kā lielu, atbildīgu mērķi. Nacionālā apziņa sāk klipot un fragmentēties. Mērķi, kuru dēļ vērts domāt, mācīties, strādāt, top piezemētāki. Ārvalstu investori un demogrāfiskās bedres aizbēršana ar svešu kultūru imigrantiem politikai svarīgāka par Latvijas sabiedrības izredzēm. Manuprāt, uzskaitītais raksturo valsts saturīgumu. Bet šo valsti pamest top vieglāk un vieglāk. Jo politika to dara arvien nevajadzīgāku. Tā ir degradācija.
Ja tā turpināsies, attiecības starp valsti un jauno emigrāciju kļūs nevis vienkāršākas, bet smagākas. Pusemigrantu kļūs mazāk. Arī minētā aptauja liecina, ka nevis vīri brauc mājās ar nopelnīto, bet sievu, kuras dodas pie saviem vīriem, top vairāk. Ja turpinās vairoties emigrācijas objektīvie politiskie iemesli (piemēram, dzirdēts motīvs – atsacīšanās no klātbūtnes valstī, kuras vara to degradē; cita sentence – mēs mūkam no Latvijas kā komunisti pirms pārdesmit gadiem no PSKP), mazāk paliks cerību, ka jaunā emigrācija reiz varētu būt Latvijai ieguvums. Kā ārzemju ķīnieši, kuri ietekmēja Ķīnas privātsektora attīstību. Vai kā Silikona ielejas indieši, kuri ietekmēja Indijas IT lietas. Pat tas, ka šī varētu būt Latvijai pēdējā emigrācija, jāsaka nevis ar prieku, bet tāpēc, ka līdz nākamajai šī tauta jau var būt iztērēta.
