Pensiju bizness: latu stādītāji un to vājredzīgā klientūra
Sandra Veinberga, Speciāli TVNET
00:01, 16. aprīlī, 2012
Pensija (latīņu: pension — ‘izmaksa’) ir finansiāls nodrošinājums situācijai, kad indivīda darba spējas zudušas (vecums, invaliditāte), saglabājot līdzšinējam dzīves līmenim tuvu komforta līmeni. Veidojas no indivīda iemaksām dzīves laikā, vai valsts piešķirtas pensijas par īpašiem nopelniem.
Indivīda pensijas kapitāls tiek uzkrāts tā dzīves laikā, no veiktajām sociālā nodokļa iemaksām, t.i. valsts visa darba mūža garumā no personas iekasē sociālo nodokli (šobrīd 35% no katras mēnešalgas: Darba ņēmējs šobrīd maksā 11% no savas algas, bet darba devējs no izmaksājamās algas - 24%, t.i. kopā - 35%), apdrošinoties, lai vecuma vai darba spēju zuduma dēļ personai būtu uzturlīdzekļi un nekristos tās līdzšinējā dzīves kvalitāte. No iemaksu lieluma atkarīgs ir pensijas lielums, t.i., personas sociālie maksājumi ir viņa īpašums, ko tas uztic valstij glabāšanā un izmaksāšanā, sasniedzot vecumu vai zaudējot darbaspējas ātrāk. Šādu skaidrojumu dod LR Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, ka pēc visiem, tajā skaitā Eiropas cilvēktiesību standartiem, "personas pensija ir tās darba mūžā radītais īpašums un uz to ir nelokāmas īpašumtiesības".
Pensiju sistēmas veidošanās Latvijā
Latvijā līdz 1940. gadam valsts garantētās vecuma pensijas attiecās tikai uz valsts ierēdņiem un tiem pielīdzināmām personām (tātad visai mazu iedzīvotāju daļu). LPSR laikā tika ieviesta vispārēja valsts garantētu pensiju sistēma. Un arī tad vecuma pensiju ieviesa 1956. gadā (kolhozniekiem – tikai 1964. gadā), un pensijas lielums atbilda pusei no pēdējo divu vai vienalga kuru piecu darba gadu vidējās mēneša algas (pensiju „griesti“ bija 120 rubļi, t.i. 3/4 no vidējās algas). Pensionēšanās vecums vīriešiem bija 60, bet sievietēm – 55 gadi (ar, attiecīgi, 25 un 20 darba gadu stāžu). Ieviešot šo sistēmu, pensiju sāka saņemt visi attiecīgo vecumu sasniegušie, kas, protams, sava darba mūža laikā nekādus sociālos maksājumus šim nolūkam netika veikuši, nekādu līdzekļu uzkrāts nebija un pensijas sāka maksāt no valsts budžeta. Demogrāfiskā situācija PSRS bija ļoti laba, gados jaunās Vidusāzijas republikas ļoti labi deva ienākumus, un „vecajās” republikās kā Igaunijas PSR, Lietuvas PSR un Latvijas PSR no tiem varēja maksāt pensijas.
1991. gadā atjaunotās Latvijas Republikas pirmais pensiju likums tapa 1991. gada novembrī I.Godmaņa valdības kabinetos - neraugoties uz mainījušos situāciju, vēl tika saglabāta padomju sistēma, kas tika vēl pastiprināta ar priekšrocībām, taču viens kāzuss: nauda no PSRS kases pensiju maksāšanai tā vairs neienāca. PSRS laikā sagatavoto pensiju likumu modificēja, padarīja divas reizes dārgāku un, iespējams, divas reizes taisnīgāku pret cilvēkiem, bet nemainīja principus. Likums nekādi nemotivēja cilvēkus ilgtermiņā piedalīties savas pensijas uzkrājumu veidošanā, bet faktiski cilvēkus motivēja 4-5 gadus pirms pensijas kaut kur strādāt vai ielikt darba grāmatiņu, lai kaut kur strādā ar lielu algu, lai beigās sanāk liela pensija. Sistēma bija ļoti dārga un tad sabruka, — viss tika finansēts no budžeta, bet budžeta kā tāda nebija. 1993. gadā labklājības ministrs Jānis Ritenis mēģināja pavērst bijušās padomju republikas labklājības funkcionāru un jauno politiķu domas no sociālās nodrošināšanas, kas tikai ņem un ņem naudu no valsts budžeta, uz sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidi, taču neveiksmīgi.
Jauna pensiju likuma izstrādē mehāniski tika paņemts šis tas no Vācijas pensiju sistēmas, šis tas nokopēts no Zviedrijas, no vēl kāda - uz papīra, tabulās izskatījās lieliski, — un 1994. gada sākumā Labklājības ministrija publiskoja tās izstrādāto sociālās reformas modeli, kuras būtība bija – dažādos fondos iemaksas (gan obligātas, gan brīvprātīgas) veiks gan darba devēji, gan ņēmēji, un uzkrājumus vajadzēs veikt arī strādājošajam, rezultātā radot trīspakāpju sociālā nodrošinājuma sistēmu. 1995. gada sākumā valdība paziņoja par plānu paaugstināt pensijas vecumu. 2. novembrī beidzot tika pieņemts likums Par valsts pensijām, skaidri nosakot, ka valsts vecuma pensijas apmērs būs tieši atkarīgs no mūža laikā iemaksātā sociālā nodokļa kopsummas un arī darba stāža. Šai gadījumā valsts pildīja tikai pilda bankas funkcijas, uzkrājot personas iemaksas depozītā, un garantēja, ka persona saņems atpakaļ, zaudējot darbaspējas. Tikai, atšķirībā no bankas, valsts nemaksā noguldītājam procentus par iespēju apgrozīt un izmantot šos līdzekļus daudzus gadu desmitus, pie tam sociālā nodokļa maksātājs mūža nogalē pensijas veidā saņem atpakaļ ievērojami mazāku summu, nekā savas dzīves laikā uzticējis valstij, tās garantētās vecuma pensijas nodrošināšanai.
Ja 1995. gadā sociālās apdrošināšanas budžetam bija līdzekļu pārpalikums un 1997. gada beigās uzkrātā budžeta rezerve sasniedza 28 milj. latu, tad 1998. gadā veiktie grozījumi likumā „Par valsts pensijām” (kas nodrošināja vidējās pensijas pieaugumu) un vienlaikus Krievijas banku krīzes radītās sekas Latvijas tautsaimniecībā atstāja būtisku ietekmi uz sociālās apdrošināšanas budžetu - budžeta ieņēmumi un uzkrātā rezerve bija nepietiekama izdevumu segšanai. Laika periodā no 1998.-2001. gadam sociālās apdrošināšanas budžets bija ar kārtējā gada deficītu un, lai nodrošinātu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksu normatīvajos aktos paredzētajā apmērā un termiņos, 1999.-2002. gadā tika veikts aizņēmums no valsts pamatbudžeta (par aizdevuma izmantošanu laikā no 1999.-2007. gadam procentu maksājumos valsts budžetā tika nomaksāti 28,7 milj. latu). Saskaņā ar Likumu par budžetu un finanšu vadību Valsts kase katru gadu 31. decembrī slēdza visus valsts sociālā budžeta līdzekļu kontus, kurus atvēra nākamajā saimnieciskajā gadā, ieskaitot tajos visus atlikumus no iepriekšējā gada. Līdz ar to sociālās apdrošināšanas budžetā ieskaitīto iemaksu pārpalikums, kas veidojas demogrāfiski labvēlīgos gados, tiek uzkrāts sociālās apdrošināšanas budžeta kontā. Saskaņā ar Likumu par budžetu un finanšu vadību gan valsts pamatbudžeta, gan speciālā budžeta līdzekļi glabājas kontos tikai Valsts kasē.
2001. gadā Latvijā tika ieviesta trīs līmeņu pensiju sistēma, kas sevī ietver valsts obligāto nefondēto pensiju shēmu (1. līmenis), valsts fondēto pensiju shēmu (2. līmenis) un privāto brīvprātīgo pensiju shēmu (3. līmenis). 1. līmenī ir iesaistīti visi sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji: strādājošie, kas veic sociālā nodokļa iemaksu, tādējādi uzkrājot kapitālu, no kā daļa veidos pensiju, sasniedzot vecumu, kad indivīda darba spējas ievērojami samazinājušās. Lai atvieglotu slogu valsts budžetam, nākamo pensionāru nākotnes vārdā tika ieviesta valsts fondēto pensiju shēma (t.s. 2. līmenis), kur daļa iesaistīto dalībnieku veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek nodotas nevis valsts rīcībā, bet indivīda izvēlētā līdzekļu pārvaldītāja rīcībā, kas tās iegulda finanšu tirgū, gūstot peļņu un uzkrājot konkrētā iemaksu veicēja pensijas papildināšanai. Pilnībā atteikties piedalīties valsts pensiju sistēmā, lai veidotu individuālu brīvprātīgu uzkrājumu privātā pensiju fondā nav iespējams.
2003. gadā Eināra Repšes valdības valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināta koncepcija, kurā zem "trūkumu novēršanas valsts pensiju politikā" bija paslēpts plāns atcelt ieplānoto fondēto pensiju sistēmai novirzāmo līdzekļu palielināšanu, kas nozīmē vēl lielāku sociālo iemaksu novirzīšanu citiem mērķiem. Pirms tam sociālais budžets bija nodalīts kā atsevišķs, kuram bija jābūt pilnīgi neatkarīgam, kurš stāvēja Valsts kasē un bija garantēts no valsts, bet no šī budžeta valsts nevarēja pagrābt - valsts varēja nākt pie sociālā budžeta un lūgt aizdevumu, ko sociālais budžets varēja aizdot uz procentiem. U.Osis min: "Starp Valsts kasi un VSAA 01.08.2008.g. tika noslēgta vienošanās par Valsts sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu brīvo līdzekļu izvietošanu noguldījumos. It kā jau viss pareizi - naudai nav jāguļ kā zem matrača, bet jāapgrozās. Ir tikai viens bet, - ja valsts 2007.-2009. g. laikā par "noguldījumiem", kas īstenībā bija aizdevumi, jo tika izmantoti konkrētam mērķim - valsts pamatbudžeta deficīta segšanai, maksāja 6-7%, tad inflācija līguma darbības periodā svārstījās 9-17% robežās. Taču, tā kā tie pēc būtības bija nevis noguldījumi, bet aizdevumi, tad attiecīgajām procentu likmēm šajā periodā būtu bijis jābūt vismaz inflācijas tempa līmenī, kas aptuveni atbilda faktiskajām tā perioda vidējām svērtajām naudas tirgus likmēm. Pēc maniem provizoriskiem aprēķiniem, pensiju kapitāls, dēļ šīm neatbilstībām, ir zaudējis par labu valsts pamatbudžetam minētajā laika posmā vismaz ap 62 miljoniem latu." Valsts iedzīvotāju veiktās sociālās iemaksas savu pensiju veidošanai iekļāva budžetā, izlietojot citiem mērķiem.
2007. gadā tika pieņemts lēmums slēgt vienošanos ar Valsts kasi par daļas no speciālā budžeta līdzekļu uzkrājuma ieguldīšanu termiņnoguldījumā. Kopējā termiņnoguldījumu pamatsumma uz 2008. gada 1. augustu bija 820,6 milj. latu, un 2008. – 2009. gada laikā par dažādiem noguldījumu veidiem saņemtie procenti papildināja sociālās apdrošināšanas budžetu par aptuveni 80 milj. latu. Sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājums uz 2008. gada 1. augustu sasniedza 914,2 miljonu latu, kur valsts pensiju speciālā budžeta uzkrājums bija 679,5 miljoni latu.
Solidaritātes princips
2008. gadā sākoties ekonomiskajai krīzei un sabrūkot Latvijas ekonomikai, zuda līdzekļi esošo pensiju izmaksām (uz 10 strādājošiem bija 3 pensionāri). Un nu iestājies apburtais loks: jo lielāks bezdarbs (un mazāki sociālā budžeta ienākumi), jo grūtāk nodrošināt valsts pensijas un savilkt bilanci 1. līmeņa pensiju fondā, jo vairāk valsts piesavinās naudu no ilgtermiņa uzkrājumam paredzētajām 2. līmeņa iemaksām. Arī iespējas pašiem veidot uzkrājumus kļūst aizvien niecīgākas: jo mazāki iedzīvotāju ikmēneša ienākumi, jo mazāk iemaksu brīvprātīgajā 3. līmeņa pensiju fondā (kam valsts netiek klāt, lai atņemtu budžeta vajadzībām). Lai leģitimētu šo situāciju, kad līdzšinējās iemaksas iztērētas citām vajadzībām, un nu strādājošiem to jākompensē, tiek popularizēts viedoklis par "solidaritātes principu", ko ekonomisks Uldis Meļķisis formulē šādi: "solidaritātes princips paredz visu sociāli aizsargāto personu savstarpēju palīdzību, kas saistīta ar līdzekļu pārdali starp dažādām sociālekonomiskām un demogrāfiskām iedzīvotāju grupām, izdalot trīs šī principa sastāvdaļas: 1) pirmā paredz sociālo solidaritāti apskatīt kā dažādu risku apvienošanu, veicot viena veida apdrošināšanas iemaksas; 2) otrais ir saistīts ar tā saucamo paaudžu līgumu jeb nepieciešamību pārdalīt ienākumus no darbspējīgiem jauniem cilvēkiem uz darbnespējīgiem veciem cilvēkiem; 3) treškārt, ienākumu pārdali starp bagātajām iedzīvotāju grupām uz salīdzinoši nabadzīgām iedzīvotāju grupām." T.i. pašreizējai strādātāju paaudzei jāmaksā pensijas pensionāriem, taču ne tāpēc, ka ļaudis būtu par to solidāri vienojušies, bet gan tāpēc, ka pašreizējo pensionāru savulaik maksāto un pensiju fondā uzkrāto valsts ir iztērējusi citiem mērķiem. Bez tam indivīda priekšlaicīgas nāves gadījumā (pensionēšanās vecums ir mazliet lielāks par vidējo dzīves ilgumu, t.i. 50% maksātāju to nesasniedz) personas iemaksātais nepaliek pensiju fondā, (mantiniekiem uz tiem nav tiesību) un arī šos līdzekļus valsts izlieto citām vajadzībām, kaut tieši ar tiem varētu lieliski paust "solidaritāti".
Darba algas līmenis vai nekustamo īpašumu cenas cilvēkus interesē. Par tām runā, raksta, diskutē un spriež. Taču, līdzko kāds iesāk runāt par pensijām, tā publikas interese apsīkst kā sveces liesma vējā. Būtībā šā jautājuma deleģēšana tālai nākotnei nav saprātīgs solis, jo pensija ir mūsu nākotnes algas un iekrātā kapitāla materializācija.
Ikviens no mums sava darba mūža laikā iekrāj sociālajās nodevās summu kārtīgas privātmājas cenas vērtībā.
Tas nav maz.
Pensiju sistēma mūsu valstī ir piedzīvojusi reformas, un par mūsu iekrāto «privātmāju ciemu» tagad vairs neatbild valsts un darba devēji, bet gan tie, kuriem deleģēta pensiju naudas uzraudzība.
Līdzībās šī situācija atgādina kāda pasaku varoņa dramatiskos piedzīvojumus, viņu padomju laikā augušie bērni pazīst kā Buratino vai vēlāk kā Pinokio (Pinocchio, Carlo Collodi). Runa ir par naudas stādīšanas akciju: viens pa dienu iestāda monētas zemē, bet cits pa nakti tās izrok, iztērē, skaļi apgalvojot, ka «viss ir kārtībā».
No kurienes uztraukums?
Pensiju naudas «iestādīšana» (investīciju fondos) nebūtu nekas nejauks, ja mēs varētu būt pilnīgi droši, ka «naudas stādīšanas» (investīciju) sistēma ir izveidota tikai un vienīgi klienta (mūsu) interesēs un tieši mēs no tās nopelnām visvairāk.
Diemžēl tā tas nav.
Fakti rāda, ka mēs - pensijas līdzekļu krājēji - šajā tirgū varam kļūt par faktiskajiem zaudētājiem, jo pensiju tirgus biznesa loģika ir grūti saprotama, pārskatāma, uzraugāma un regulējama.
Lai saprastu, kas īsti notiek, sāksim no sākuma.
Latvija viena no pirmajām Austrumeiropas valstīm (pēc Padomu Savienības sabrukuma) veica pensiju reformu, sadarbībā ar Pasaules Banku.
Labi domātie «trīs pensiju līmeņi» pēc krīzes situācijas pašlaik sāk atgādināt galdu ar trim kājām.
Stabilitātes nav, un vienā brīdī galds ... var apgāzties.
Tāpēc ir pienācis laiks sākt apspriesties par pensiju naudas «dzīves apstākļiem» skaļi, publiski un atklāti.
Pensijām naudas nepietiks
Var gadīties, ka tiem, kas šodien maksā savus sociālos nodokļus savu vecāku un vecvecāku pensijām, pašiem pēc 30 vai 40 gadiem naudas pensijām vairs nepietiks.
Tātad?
Pirmo, klasisko pensiju līmeni (1996) turpina apdraudēt nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija valstī (pašreizējo sociāli apdrošināto personu veiktās iemaksas tiek izmaksātas pašreizējiem pensionāriem), un, ja strādājošo Latvijā būs mazāk nekā pensionāru, tad esošā sistēma var sabrukt. Masveida strādājošo emigrācija no Latvijas šos riska draudus vēl vairāk pastiprina. To mēs zinām, un nekas jauns tas nav.
Šobrīd vēlētos pievērst uzmanību nākamajam solim, jo ļodzīties turpina arī pensiju otrais līmenis - valsts fondētā pensiju shēma, kurā obligāti dalībnieki ir visi, kas dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija (pārējie brīvprātīgi), un trešais - privāto pensiju fondu līmenis.
Otrajā līmenī no 33% sociālo iemaksu 20% aiziet pensiju kapitālam. Plānots ar 2010. gadu sadalīt pensiju kapitālu vienādās daļās, ieskaitot 10% pirmajā un 10% otrajā līmenī.
Tas nozīmē, ka šeit mēs savu naudu uzticam līdzekļu pārvaldītājam, kuru licencējis Fuktuks (Finanšu un kapitāla tirgus komisija). Trešais pensiju fonds (1998) ietver tikai privātos pensiju fondus, kuru apsaimniekošana 100% uzticēta slēgtajiem un atklātajiem fondiem. Finanšu sabiedrībām.
Pensiju fondos uzkrātie naudas līdzekļi tiek ieguldīti galvenokārt akciju un fiksēta ienākuma vērtspapīru tirgū.
Reizi gadā ikviens šīs shēmas dalībnieks var pieprasīt atskaiti un nomainīt savas pensijas pārvaldītāju.
Zviedri tāpēc katru gadu automātiski saņem oranžo aploksni. Latvijā šī atskaites sistēma vēl nav ieviesta, katram atskaites jāpieprasa pašam.
Tikmēr pensiju naudas regulētāji rosās mīklainā, neredzamā zonā, par kuras eksistenci zināms pārsteidzoši maz.
Kāda tad izskatās mūsu pensiju nauda, kas tiek iekasēta sociālā nodokļa veidā?
Pirmkārt - tā ir liela nauda. Mēs/mūsu darba devēji 18% no algas maksājam pirmajam līmenim un 2% otrajam līmenim. Pareiziniet ar valsts strādājošo skaitu, un jūs saņemsiet iespaidīgu summu.
Otrkārt - kurš pārvalda mūsu pensiju kapitālu? Sākot ar 2007. gada 1. novembri, valsts fondēto pensiju līdzekļu pārvaldīšanā ir iesaistījušies tikai privātie pārvaldītāji:
«Swedbank IPS» AS,
IPAS «SEB Wealth Management»,
IPAS «Citadele Asset Management»,
AS «NORVIK ieguldījumu pārvaldes sabiedrība»,
AS «Ieguldījumu pārvaldes sabiedrība «Hipo Fondi«»»,
IPAS «Finasta Asset Management»,
IPAS «DnB NORD Fondi»,
IPS «GE Money Asset Management»,
IPAS «Nordea Pensions Latvia».
Tātad - valsts ir uzticējusi mūsu nodokļos samaksāto naudu privātu banku biznesam ar cerību, ka «nauda pelna naudu» un ka šādi mūsu pensiju kapitāls vairāku desmitu gadu laikā var pieaugt vairākkārtīgi (salīdzinoši ar sākotnēji veiktajām iemaksām).
Tas nozīmē, ka mūsu pensijas valsts ir uzticējusi finanšu tirgum, kas var realizēt ļoti daudz dažādu naudas ieguldīšanas veidu. Sākot ar ieguldījumiem valsts parādzīmēs un obligācijās un beidzot ar riskantākiem ieguldījumiem uzņēmumu akcijās. Te var vinnēt un var zaudēt. VSAA portāls www.manapensija.lv apgalvo: «lai izvairītos no zaudējumiem, 2. pensiju līmenis paredz, ka pensiju līdzekļu pārvaldīšana ir nodota profesionāliem līdzekļu pārvaldītājiem», taču aizmirst pateikt, ka šie profesionāļi arī vēlas nopelnīt uz veikto darījumu rēķina un to darbavietas - bankas arī nav altruistiskas organizācijas.
Uzraudzītāji - Finanšu un kapitāla tirgus komisija un uzkrātās naudas turētājbanka - ir savstarpēji atkarīgas organizācijas. Paši shēmas dalībnieki (maksātāji) no VASA piedāvātas informācijas var uzzināt, cik ir uzkrāts, taču pašu sistēmu ietekmēt nevar.
Vai Latvijas pensijas pārvalda treknie runči Zviedrijā?
«Nē, nepārvalda,» mani mēģina pārliecināt Swedbankas Ieguldījumu Sabiedrības valdes priekšsēdētājs Harijs Švarcs. Pie mums Latvijā viss ir kārtībā. Kā parasti. Paši kontrolējam un pārbaudām (pašas bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisija). Ideāli! Kā citādi.
To pašu «labo informāciju» klientiem un žurnālistiem ziņo arī iesaistīto iestāžu mājas lapas un tīmeklī publicētie optimistiskie dokumenti.
Raugoties uz Latvijas pensiju tirgus perfekto ārējo fasādi, tomēr nerimst šaubas, ka aiz tās varētu rosīties ēnu galerija.
Mūsu valsts ir deleģējusi pensiju naudas pelnīšanai augstāk minētos finanšu uzņēmumus, no kuriem vairums atrodas zviedru banku pārvaldījumā.
Tas nozīmē ka Latvija lielā mērā tiek iekļauta arī zviedru pensiju tirgus loģikā, kuras izpausmes zviedru prese pēdējā laikā kritizē bargi un skarbi.
Lai izprastu pensiju biznesa loģiku, palūkosimies uz tirgu, kas «uzvārās» uz zviedru un, iespējams, arī mūsu pensijām paredzētās naudas.
1990. gadā Zviedrijā 2500 cilvēku pelnīja savu dienišķo iztiku, pārvaldot zviedru pensijām paredzēto naudu, turpretī šogad šo «naudas stādītāju» skaits ir palielinājies līdz 8000 (Dagens Nyheter). Tas nozīmē, ka bizness ar pensiju naudu paplašinās.
Par iesaistīto personu pieaugumu pensiju biznesa tirgū neesmu pārsteigts, jo šis ir apjomīgs bizness, kurā visi (izņemot noguldītājus) labi nopelna. Pati lielākā šīs jomas problēma ir tas, ka šo sfēru parastam cilvēkam ir grūti saprast, tāpēc tas darbojas savā nodabā, neviena nekontrolēts, - konstatē bijušais Riksgäden vadītājs Tomas Franzens.
Pieaudzis arī ar pensiju naudu saistīto uzņēmumu skaits: 380 (1993) - 900 (2011). Te ir runa par apdrošināšanas firmām, pensiju investīciju izvēlēs centrālēm, pensiju fondiem, un par krietnu skaitu dažāda līmeņa servisa institūcijām apdrošinātājiem un investīciju kapitālam.
Pensiju pārvaldes industrijas zviedru šefi pelna solīdas algas, kas atbilst akciju biržas līderu darba samaksai. Tas nozīmē, ka pensijas baro pārtikušos naudas uzraugus. Taču tas vēl nav viss.
Nākamais ir nodevu līmeņa pieaugums. Pensiju uzraudzītāji pieprasa aizvien lielāku samaksu par pensiju «pieskatīšanu». Šos nodokļus ir spiesti maksāt gan darba devēji, gan nākamie pensionāri, un šīs prēmijas, protams, baro tos pašus «naudas pieskatītājus».
Rezultātā pensiju sistēma ir izveidojusies par iekšēji efektīvu biznesu, jo pārāk daudz fondu pieprasa neatbilstoši augstus nodokļus investējot. Piemēram, zviedru Septītais AP fonds Såfa, kurā savu naudu uzglabā vairums nākamo zviedru pensionāru, pieprasa nodokli 12 - 15 ēru apmērā par katru 100 kronu naudas zīmi. ASV šī nodevas attiecība ir 6 ēras par katrām 100 kronām).
Šim nodokļu procentam ir liela nozīme finālā.
Brīdī, kad pensionārs nonāk pie maģiskās pensijas vecuma robežas, var izrādīties, ka starpnieki un «naudas stādītāji» iekrāto ir kārtīgi izpluinījuši.
Aprēķini rāda, ka caurmērā 20% no zviedru iekrātā pensiju kapitāla tiek iztērēts nodokļos, nodevās un viens no badīgākajiem ir tā saucamais «apgrozījuma nodoklis», kas mums visiem jāmaksā krāšanas laikā.
Ja arī izdodas investēt mūsu pensiju naudu fondā, kuram ir maksimāli zemāks šis «apgrozījuma nodoklis», rezultāts ir iespaidīgs un izpaužas tūkstošiem latu mīnusos.
Tā ir zviedriem. Latvijā viss esot ideāli.
Taču neviens nevar noliegt, ka banku mātes valsts tomēr rīkojas arī ar Latvijas pensionāru ieguldījumiem, un skaidrs, ka neviens nav gatavs pārvaldīt mūsu pensiju naudu bez samaksas. To var saprast.
Zviedru mediju aktuālais satraukums par to, vai nodokļi un nodevas šajā jomā nav neatbilstoši lieli, attiecas arī uz mums.
Agrāk pensiju līmeni garantēja valsts un darba devēji. To aprēķināja no pirmspensijas laika diviem vai vairākiem darba algas gadiem, un pensijā gājēji samērā precīzi varēja paredzēt savas vecuma pensijas lielumu.
Tagad mūsu pensiju nauda kļuvusi abstrakta un konkrēti paredzēt pensijas lielumu pēc 20, 30 vai 40 ir pagrūti. Nauda ir nodota komerciālu institūciju rokās, kas protams vispirms rūpējas par savu un tikai pēc tam par mūsu peļņu.
Vai šāda situācija uzmundrina mūs krāt naudu pensiju fondos?
Vai šī sistēma ir labs un taisnīgs darījums starp nākamajiem pensionāriem un valsti?
Domāju, ka nav taisnīgs un godīgs darījums. Nepavisam nav.
Valstij ir ērtāk deleģēt pensiju kapitālu bankām, kas vienmēr un visos gadījumos vispirms rūpēsies par savu labklājību.
Rezultātā šī «deleģēšana» ir izveidojusi plaukstošu finanšu uzņēmumu biznesu, kas krietni «uzvārās» esošajā pensiju biezputrā.
Zaudētāju loma jāuzņemas mums - tiem, kas un par kuriem maksā sociālo nodokli + otrā vai trešā līmeņa pensiju fondiem.
Vai ir kāds cits pensiju glābšanas risinājums?
Speciālisti Latvijā uzskata, ka viss ir kārtībā. Valsts pati nevarot pārvaldīt savu pensionāru naudu, jo tas esot pretrunā ar peļņas principu, kas pensiju naudas pieskatītājiem esot jānodrošina.
Kāpēc zviedru pensiju nauda tiek ieguldīta Latvijas mežos, bet latviešu pensiju nauda šim ieguldījumam netiek tērēta?
Tāpēc, ka Latvijas likumi ierobežojot šādu risku. Mūsu likumdošana esot ļoti piesardzīga un riska investīcijas pieļaujot tikai 5% apjomā. 50% ir akciju investīciju robeža, un meža fondu mums latviešu pensijām vispār neesot.
Tātad latviešu pensijas nevar likt lietā, lai atbalstītu mežsaimniecības attīstību mūsu pašu valstī. Pensiju sistēma Rīgā neparedz savas industrijas attīstības veicināšanu, izmantojot pensiju kapitālu. Turpretī zviedri to var un dara.
Vai esošo neredzamo pensiju tirgu ir iespējams uzraudzīt rūpīgāk un diskutēt par šiem jautājumiem plašāk un vairāk?
Pagaidām šādu iespēju nav. Par to lemj tikai slēgtos kabinetos.
Kamēr mūs pašus neinteresēs pensiju tēma un neredzamais pensiju tirgus (kas turpina plaukt un zelt uz vispārējā finanšu krīzes posta fona) tikmēr «naudas stādītāji» turpinās stādīt latus zemē un resnie runči būs neredzami.
