Lai dzīvo 4. maijs, Latvijas neatkarības atjaunošanas pasludināšanas diena!!!
Augsti godātie,Tautieši! Dāmas un kungi!
Reiz dzīvoja kalpu tauta, par latviešiem tos sauca. Dzīvoja gan zem zviedriem, gan zem krieviem, gan zem vāciešiem veselus 700 gadus, gan zem eiropiešiem. Un vienmēr mācēja izgrozīties, to latviskumu saglabāt. Dzīvoja, dzīvoja un sadomāja pāriet kalpībā pie dižās Eiropas. Eiropas kungi sagāza Latvijā bankas lielas un mazas, kredītus svieda pakaļ, ja nebiji slinks, ņēmi arī. Un tā nu mūs savalgoja, katrs otrais ir parādā, parādā uz mūžīgie laikiem, līdz desmitajai paaudzei (ja tādus vēl spēsim saradīt). Eiropas kungi atvēra te kazino un bordeļus, lai Britu tūristiem, būtu, kur aizbraukt tvaiku nolaist, piedzerties līdz nemaņai un pie Brīvības pieminekļa pačurāt.
Vēlos Jums pastāstīt par to, kā mēs dzīvojām pēdējos divdesmit gadus. Kā sacīt, jāsaka, dzīvojām bez bēdu. Maize ir, reņģes ir, siļķes ir, sīpolus izaudzējam paši - ko vēl vajag? Baznīcas arī netrūkst. Tie čaklākie par kartupeļus un kāļus izaudzē. Viens otrs vasarā pa mežiem sēņo,ogo,pirts slotas sasien.
Mēs, tie kalpi, ar kalpu dvēselīti, ievēlējām, savēlējām tos runas vīrus, balamutes, pļerkšķus, jo tukša muca – tālu, skaisti skan.. Ko tad kalpam vairāk vajag? Klausīties skaistos vārdus, saulainus solījumus, gaidīt, kad tā leiputrija nāks. Un visiem būs labi, tik labi. Kā runas vīri teiks,tā būs.
Nu tad mūsu runas vīri strādā kā māk. Galvenais, būt īstā vietā, īstā laikā un ar īstiem čomiem draudzēties. Un tad viņiem no debesīm nāk debesu manna. Amatos tikuši, apvēlušies, tautiešus vairs vaigā nepazīst. Tagadiņ galvenā problēma – kā Latviju pārdot, lai pašiem daudz tiek. Bet nu kas to zina, varbūt jau pārdevuši, nosaukums vien palicis. Latvija. Latvija, kas atjaunota 4.maijā. Bet, varbūt, pārdota?
Un kas tad palicis? Glauns nosaukums Latvija. Daudz brīvas vietas. Aizaugušas pļavas. Zilās govis, kuras ganās savvaļas pļavās, savvaļas zirdziņi, kuri ganās savvaļas pļavās. Daži desmiti dabas rezervātu, kur augu augi, kas sarkanājā grāmatā ierakstīti. Daži desmiti skolotāji, kuri vēl skolo bērnus. Daži desmiti ārstu, kuri vēl ārstē sirgstošos. Daži desmiti turīgu zemnieku, daži tūkstoši miljonāru (kur un kā radušies, tik nelabais zina?), un pārējie, tā sauktie liekie, liekēži, kuriem ne darba,ne māju, jāved laikam būs mežā dziļākajā un jāatstāj vilkiem barībai.
Mūsu bērni mūsu dārgajai Latvijai nav vajadzīgi. Jo viņu mazāk, jo labāk lielajai Eiropai.
Mūsu pensionāri ir tik nevajadzīgi, ka ikkatrs runas vīrs, savā svarīgajā runā vismaz 5 reizes atkārto, ka to pensionāru ir par daudz, ko ar pensionāriem darīt? Izveidot lēģeri, salikt nabagmājās, izdomāt ko, lai ātrāk apmirst.
Mūms gan esot lielais bars valdnieku, pārvaldnieku, vadītāju, birokrātu, bet tie visi ir vajadzīgi, kur nu bez tiem?
Mūsu dārgie prezidenti un ministru prezidenti ik svētkos skaistas runas rūnā: „Mēs esam vareni, mēs esam diženi... Un neaizmirstiet prastie kalpi no rītiem un vakaros zobus birstēt. Arī angļu mēli kalpiem tagad jāprot, jo lielajā Eiropā labaka dzīve būs tiem kalpiem, kuri angliski runās un sapratīs. Un grūtos laikos kalpiem,kā pingvīniem, vajagos saspiesties ar mugurām un gaidīt labākos laikus. Un vispār, nav nekāda neraža - nothing special!” Vai nu esam pārdoti, vai tikai puspārdoti, bet musu runas vīrus tagadiņ vagarē SVF. Skaļš un smuks nosaukums. Tie vīri ir cieti, kā viņi teiks,tā mūsu runas vīri darīs.
Un tagad viens pastāsts no manas dzīves.
Esmu Zanda Lapiņa, dzimusi 1953.gada 9.maijā Omskas apgabalā. Mans tētiņš ar ģimeni bija brīvprātīgi nomitināti Sibīrijā. Brīvprātīgi gan, bet atstāt šo sādžu nedrīkstēja.
Atgriezāmies Latvijā 1958. gadā. Darbu nācās meklēt grūti, bet mežniecībās pieņēma izglītotus un strādīgus latvju vīriešus.
Mēs ar māsu beidzām vidusskolu, mācījāmies arodus. Māsa par skolotāju, es par farmaceita asistenti.
Es strādāju diezgan smagi, vārga veselība bija jau no bērnības. 25 gadus nostrādāju vienā darba vietā – Bauskas aptiekā. Nāca neliela aldziņa,varēja vēl arī piestrādāt slimnīcā par māšīnrakstītāju-lietvedi. Iztikt varēja.
Apprecējos, piedzima dēliņš. Man piedāvāja strādāt par aptiekas vadītāju Paņemūne, pie Brunavas, pie Lietuvas robežas. Viss likās tik skaists, daudzsološs. Rokas darba nebijās. Vadība pat solīja, ka varēšu privatizēt savu mazo aptieciņu.
Ļoti labi atceros laikus pirms divdesmit gadiem. Sajūtas bija neaprakstāmas. Katru dienu uzzinājām ko jaunu, šausminošu, patiesu, melīgu, skaistu, mistusku, apslēptu patiesību. Mēs tiešām bijām gatavi iet nākotnē pastalām, bet brīvi, ar brīvu dvēseli. Sajūtas atgādināja pirmo mīlstību – daudz adrenalīna, naktīs nenāca miegs, mēs runājām bez pārstājas.
Par sevi. 1990.gada 5.maijā mēs ar vīru pametām labus darbus Bauskā un aizbrāucām uz tā saucamo „čuhņu”. Es sāku strādāt par aptiekas vadītāju nolaistajā Paņemūnes aptiekā pie Lietuvas robežas. Vīram bija labs darbs kā virpotājam, bet viņš aizbrauca kopā ar mani uz Paņemūni. Mums bija divgadīgs dēliņš Jancis.
Pirmos divus gadus dzīvojām kā eiforijā. Strādājām un stundas neskaitījām. Vīrs uzplēsa rokām ar lāpstu 2 hektārus zemes, sastādīja kartupeļus, graudaugus, bietes un vēl šo to no visa kā. Iegādājāmies govi, četras aitas, četras cūkas, 8 trušus, 30 vistas. Darbs bija no gaismas līdz gaismai. Es iekopu 9 zemeņu dobes, puķu dobes, strādāju aptiekā, audzināju dēlu.
1992.gadā nomira vīrs – aizkuņģa dziedzera vēzis. Aptieku nolēma likvidēt, jo pagastam tā nebija vajadzīga. Bet atradās manīgs vīriņš, kurš ar pazīšanos un kukuļiem, aptiekas ēku privatizēja (prihvatizēja). Es savām acīm redzēju dokumentus, kuri apliecināja, ka 1928. šā vīriņa attali radiņi – baltvācieši pārdeva Latvijas republikai aptiekas un doktorāta ēkas un saņēma par to lielu naudas summu.
Slēdza robežu ar Lietuvu – vienkārši ar eskavātoru uzraka ceļu. Es paliku bez darba. Man kā 3. grupas invalīdei bija pensija 15 Ls, bērnam – apgādnieka zaudējuma pensija – 15 Ls.
Strādāju tirgu par pārdevēju. Strādāju par apkopēju, Strādāju par sētnieci. Strādāju par dezūranti.
1994. gadā sāku mācīties RRC tirdzniecības koledžā. Pēc diploma saņemšanas sāku strādāt par mašīnrakstītāju lietvedi Bauskas VID par 60 Ls mēnesī. Bērns sāka apmeklēt skolu.
Pēc tam strādāju desmit gadus Rīgā, katru dienu braucot uz darbu un no darba. Sākumā strādāju par ēkas uzraugu un dežurantu sociālajā mājā. Pēdējos piecus gadus – aptiekā par farmaceita asistenti. Nebija viegli atsākt, vajadzēja daudz mācīties. Man izdevās. Bet saslimu. Ļoti smagi.
Šos divdesmit gadus es atceros kā murgu – pastāvīgie kritieni un smagas piecelšanās. „Un mūžīgā cīņa, miers mums tik sapņos...”
Es uzticējos rakstītajiem vārdiem, paņēmu dažus kredītus. Un kārtējo reizi zaudēju darbu. Aug kredītu procenti. Bet veselība kļūst arvien sliktāka. Neieslīgšu sīkumos, bet jūtos slikti. Mans ģimenes ārsts piedāvāja apmeklēt psihiatru, jo man sakarā ar brīvo dzīvi brīvā valstī izveidojās ļoti smaga depresija. Ārsts speciālists ieteica aprakstīt savas sāpes, uzlikt tās uz papīra, tādejādi atbrīvojoties. Varbūt, viņam taisnība.
Es mīlu Latviju, cenšos dzīvot godīgi. Bet Latvija nemīl mani. Es esmu lieka šai dzīves karnevālā. Mans dēls arī ir lieks, Latvijai viņš nav vajadzīgs. Ko darīt? Aizbraukt un pēdējam izslēgt gaismu?
Manī viss saceļās pret šādu risinājumu.
Nu tagad ir tā kā mēs sapņojām astoņdesmitajos gados – basām kājām, brīvi nabagi zem tiltiem un pie miskastēm... Un ārzemēs mēs esam kalpi bagātajiem rietumeiropiešiem.
Es palikšu līdz galam. Sažņaugšu zobus, lūpas sakodīšu, aizturēšu elpu, nebūšu lepna.
Skumji, visu mūžu esmu strādājusi, darba stāža 46 gadi, bet dzīvoju bez nākotnes plāniem, vienai dienai.
Ej, Latvija, vai maz es Tev esmu devusi, visu savu dzīvi, visus savus spēkus? Kāpēc Tu mani nemīli?
